laikam jau katram pienāk tāds brīdis kad atkal un atkal apzinies, ka vainu meklē citos-nevis sevī
tas ir briesmīgi. kad esmu šajā situācija, es bieži pamanu mazās sliktās lietiņas, un domās pie sevis pārvēršu par kaut ko neeenormāli lielu bez maz vai- ''Ak šausmas, nu kā tā var?!''
bet tajā pašā laikā neizceļu tās labās lietas un izdarības, kuras būtu jāpiefiksē. Man tas liekas pašsaprotami-''tam tā jābūt un citādāk nemaz nevar''..
|Jau atkal kaut kādā strupceļā, nezinu ko vēlos, ko vēlēšos un ko vēlējos|
varbūt man tiešām vienkārši ir bail?
vienkārši, NAV
pff
pff
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru